Lūšiem sācies riesta laiks

Pēdējā laikā bieži var dzirdēt diskusijas par un ap plēsējiem (šoreiz konkrētāk par lūšiem). Droši vien jau nav dūmu bez uguns. Savā ziņā to apliecina Valsts meža dienesta (turpmāk - VMD) 2012.gada 1.marta rīkojums Nr.44 „Par grozījumiem Valsts meža dienesta 2011. gada 22. novembra rīkojumā Nr.174  „Par lielāko pieļaujamo lūšu nomedīšanas apjomu 2011./2012. gada medību sezonā””. Proti, pēdējās trijās medību sezonās netika sasniegts VMD maksimāli pieļaujamais nomedījamo lūšu skaits. Praktiski tas ir skaidrojams ar nevienmērīgo lūšu teritoriālo izplatību un, protams, arī ar laikapstākļiem, kas nevar neietekmēt medību sekmes.

          Manuprāt, visbiežāk „parastais mednieks” (atļaušos lietot šādu terminu) par medību saimniecību spriež, pirmkārt, pēc stāvokļa savā medību iecirknī, otrkārt, pēc jebkādā veidā (kolēģis, draugs, TV, internets, MMD, un tml.) sadzirdētās informācijas par tuvākā un tālākā apkaimē notiekošo. Uzskatu, ka tas ir dabiski, pašsaprotami un vairumā gadījumu arī pietiekami. Katram medniekam, protams, nav jābūt mežzinātņu doktoram, bet bez medību eksāmena un prakses savās medību gaitās lietderīgi ir ik pa laikam atsvaidzināt informāciju par medību saimniecību un procesiem, kas ar to var saistīties.

          Tāpat kā vairumam mednieku un ne mednieku arī manu uzmanību pēdējā laikā ir pievērsis, iespējams, viens no gudrākajiem un viltīgākajiem medījamajiem Latvijas savvaļas dzīvniekiem – Eirāzijas lūsis (Eurasian lynx). Iespējams tādēļ, ka šajā 2011/2012.g. medību sezonā man ir laimējies nomedīt divus lūšus, iespējams, gluži vienkārši tāpēc, ka sastapties ar lūsi šodien ir iespējams krietni biežāk kā jebkad agrāk (nedomāju tikai savu salīdzinoši neilgo medību stāžu). Šajā vietā ir iespējams vērtēt – vai tas ir labi, vai slikti. Turklāt vispār, vai šo faktu ir iespējams novērtēt ar labi vai slikti. Katrā ziņā tas atstāj un atstās kaut kādu ietekmi uz Latvijas medību saimniecību un droši vien faunu kopumā. Protams, ietekmes apmēri ir, un būs jānosaka profesionāļiem un atbildīgajām institūcijām(-ai), taču nav iespējams apšaubīt to, ka mednieks ir bijis, ir un cerams vēl, kādu laiku būs dabai tuvu stāvoša persona..., kuram ir arī savs redzējums un viedoklis, atbilstoši izglītības un pieredzes līmenim, par medību saimniecību.

          Jebkurā gadījumā savā medību iecirknī (Smiltenes novadā) ar lūšiem iespējams satikties katru sezonu arvien vairāk – tas ir fakts un loģiski, manuprāt, ir tas, ka rodas pārdomas par šo skaisto dzīvnieku, turklāt ņemot vērā stirnu populācijas stāvokli... Tāpēc pozitīvi vērtējams, ka VMD ar iepriekšminēto rīkojumu Nr.44 šajā medību sezonā visticamāk ļaus sasniegt pieļaujamo maksimālo nomedījamo 150 lūšu skaitu.

Iepriekšminētais ir pārdomas, taču bez pārdomām šobrīd dabā ir sācies lūšu riests. Jāskatās un jāklausās dabā – iespējams kādu varēs dzirdēt vai pat redzēt... Arī es centīšos kādu iemūžināt fotogrāfijās, jo visticamāk pēc kāda laika (pietiekoši ilga laika) lūsis tikpat labi varēs būt arī retums...